Ģimenes dzīves ainiņas

Thu, 07 Mar 2019 10:11:00 +0000

no dāņu psihologa Jesper Juul grāmatas “Ģimenes laiks”

Es – Velga - vienmēr esmu bijusi ieinteresēta garīgajā attīstībā. Cik vien atceros, tur mani ir vilcis. Tā kā es esmu izdomājusi (vai pie manis atnāca no augstākas inteliģences?!), ka mana garīgā attīstība notiks un notiek caur partneratiecībām, tad arī attiecību kvalitāte vienmēr ir bijusi manā uzmanības fokusā - un tās vistuvākās, visintensīvākās ir partnerattiecības un attiecības ar bērniem. Man arī vienmēr ir gājis grūti, jo

1. Esmu uzaugusi sistēmā, kā arī attiecīgi ģimenē, kur konflikts/pretī-runāšana NAV pieļaujama, jo tā ir kaut kāda agresijas forma/nenāk par labu kopējai atmosfērai(?).

2. Mana partnera dzīves vērtības un uzskati ir pilnīgi citādas nekā manējās.

Mani iedvesmoja Jesper Juul – dāņu rakstnieks, ar progresīvām idejām, kuras balstās vērtībās - līdzvērtīga cieņa, ieklausīšanās, personīgā atbildība, autentiskums.

Mans lielais mīts – ideāla ģimene ir ģimene bez konfliktiem. Nē un it nemaz nē! (Tālāk saturs tulkots no Jesper Juul "Ģimenes laiks")

Ķildas jauc attiecības un attur no kopīgu risinājumu atrašanas. Jāatceras, ka ķildas vienmēr beidzas ar zaudētāju un uzvarētāju, kuram sākumā ir patīkami, bet tas ir tikai vārīgs īstermiņa pamiers. Ķildas rodas, kad cilvēks runā nevis par sevi, bet par otru[1]. Arī argumenti ir par TĒMU un tādējādi ignorē pašu svarīgāko – personīgo aspektu.

Konflikts vienkārši ir situācija, kad diviem cilvēkiem ir divas dažādas vajadzības vai vēlmes. Tomēr konflikti joprojām pārāk bieži tiek uzskatīti par grūtiem un negatīviem. Tas nāk no pagātnes, kad ģimenes struktūra bija hierarhiska un totalitāra. Totalitārai sistēmai nepatīk konflikti, bet demokrātiskai sistēmai ar tiem ir jādzīvo. Mūsdienās, protams, nav viena kulturāla vai morāla veida kā darīt lietas. Attiecīgi katrai atsevišķai ģimenei ir jāatrod savs personīgais veids.

Es nedomāju, ka ir iespējams dzīvot kopā kā ģimenei bez cīņas par varu pa kreisi, pa labi un centrā – vismaz pirmos 10-15 gadus. Tas tomēr nemaina faktu, ka tas ir lieks laika un enerģijas patēriņš. Ja un kad ķildu ir par daudz, mēs varam vai nu censties vinnēt katru reizi un tādejādi zaudēt attiecības vai arī atkāpties soli un meklēt līdzvērtīgu cieņu – nevis kā laimīgu pusceļu, bet kā dialoga formu, kurā mēs svaram augt nevis atteikties no integritātes un komūnas / sabiedrības.

Lai gan daudziem ir komfortabli ar vienu «īsto patiesību». Piemēram, kad tika pierādīts, ka barošana ar krūti ir vislabākais mātei un bērnam, pēkšņi jaunas, inteliģentas māmiņas mobēja[2] tās, kuras nebaroja ar krūti – viņas tika uzskatītas par sliktām mātēm, jo nesekoja šodienas «patiesībai». Tas pats ir par šķiršanos, ir periodi, kad tas ir vispārīgi pieņemts, tad atkal nē. Ļoti žēl, ka mūsu sabiedrībā nav daudz vietas šādām kompleksām situācijām. Es neticu, ka var atrast atbildes visam, bet ja mēs tās meklēsim, tad noteikti kaut kādu jēgu atradīsim.

- Vai risinājumi un atbildes nāks ar laiku, kad mēs būsim vecāki? Un pa ceļam, mums vienkārši jābūt uzmanīgiem, sastopot izaicinājumus, piedodot to, kas var tikt piedots un rodot izaugsmi, kur vien mēs varam.

Lielākā daļa normu un vērtību attīstījās laikā, kad bija liels materiālo lietu trūkums. Mēs neesam «uz-asināti» un īstenībā nezinām kā dzīvot sabiedrībā, kur visa kā ir gana. Esmu dzirdējis daudzus cilvēkus negatīvi novērtējam faktu, ka bērni ir kļuvuši par patērētājiem jau ļoti agrā vecumā. Bet es par to neesmu pārāk norūpējusies, tāda ir pasaule, kurā viņi dzīvo, tāpat kā viņu vecāki. Turklāt esmu pārliecināta, ka agrāk vai vēlāk šī tendence mainīsies. Tā ir vēsture progresā. Lielais jautājums ir - vai mēs vērojam un mācāmies no tā visa.

- Vai tā ir mūsu sliktā sirdsapziņa, ka mēs esam tik aizņemti vai tas ir dēļ nereālajām ekspektācijām, ka mēs galu galā pērkam tik daudz lietu saviem bērniem? Kā kompensācija?

Laika nepietiekamība ir paš-izdomāta. Realitātē šodien diviem strādājošiem pieaugušajiem ir vairāk brīva laika nekā jebkad agrāk pieaugušajiem ir bijis. Nav tik svarīgi cik daudz laika mēs pavadām saskaitot kopā pavisam, bet cik daudz laika mums ir tad, kad mēs beidzot esam kopā tajā vienā reizē. Kad kopā pavadītas divas vai trīs stundas un esat beiguši runāt par lietām, par kurām noteikti vajadzēja parunāt, tad, iespējams, iestājas klusums. Pēc tam tu sāc runāt par lietām, par kurām iepriekš neesi runājis. Tad tas paliek personīgi un intīmi. Visa saruna pirms tā parasti ir virspusēja vai rutīna.

- SARUNA ir tas, kas ir vajadzīgs!

Tieši tā. Ja Tu dodies pārgājienā ar bērnu uz pāris dienām, viņš vai viņa sāks runāt spontāni. Tu dzirdēsi lietas, kuras viņi paši nemaz nebija iedomājušies, ka ir gatavi pateikt. Tādā veidā mēs iepazīstam viens otru. Atceries, ka klusums ir tieši tikpat svarīgs kā tas, kas tiek pateikts. Ideja no vienas dāmas dāņu TV: viņa ar savām divām meitām tur vannasistabā dienasgrāmatu. Tajā viņas visas varēja rakstīt visu, kas viņām bija prātā – pozitīvs vai negatīvs. Neviens nejuta vajadzību komentēt par lietām, ko kāds cits bija ierakstījis. Bet viņas varēja klusu sēdēt un lasīt, un rakstīt. Izraēlas ģimenes terapeits saka, ka mums vajadzētu «KALT KAD IR AUKSTS». Tieši tas ir jādara konflikta situācijā. Atrisināt konfliktu emociju karstumā ir praktiski neiespējami. Vislabāk ir pagaidīt, kad lietas nomierinās.

Kad ir kādi LIELI vai mazi risināmi jautājumi, piemērotākais SARUNAS veids ir, kad visas iesaistītās puses runā par SEVI. Tas ir mēģina noformulēt un izteikt savus argumentus par un pret, runāt par savām šaubām, bailēm, sapņiem, vīzijām un atrunām. Visas puses runāt TIKAI par sevi, nekritizēt otra domas, jūtas, pieredzes. Argumentē tikai par SAVĀM domām, nevis PRET otra cilvēka idejām. Jo vairāk enerģijas esam spiesti tērēt, lai aizstāvētu savas jūtas un viedokļus, jo mazāk radoši un elastīgi mēs kļūstam un visa saruna riskē beigties ar parastu cīņu par varu.

Autentiskums – patiesa spēja patiešām paust sevi ir priekšnoteikums trīs svarīgiem faktoriem ģimenē:

1. Tuvām un siltām attiecībām starp bērniem un pieaugušajiem. Šeit jāatceras, ka eksistē divu veida siltas attiecības. Saliedētības siltums – harmonija un berzēšanās siltums – konflikts. Abas ir vienlīdz siltas un palīdz izaugsmei un attīstībai, bet tradicionāli mums labāk patīk harmoniskais siltums. Tomēr abas ir vienlīdz svarīgas. Bez-konfliktu ģimene sastāvoša no cilvēkiem, kuri īsteno līdzvērtīgu cieņu, ir ilūzija. Abu veidu siltums attiecības pieprasa tuvumu, atvērtību un ticamību.

2. Personīgās autoritātes attīstībai, tādejādi radot iespēju piepildīt savas vajadzības, ievērot savas robežas un vērtības. Mēs esam atbildīgi par sevi, un ne ātrāk kā mēs spējam būt relatīvi kompetenti atbildībā par sevi, mēs varam aktīvi sākt dalīt atbildību par citiem cilvēkiem un lietām, kuras mums ir kopīgas. Bērnu audzināšanā personīgā autoritāte, bāzētā līdzvērtīgā cieņā, ir vienīgā alternatīva draudiem, solījumiem, vardarbībai un degradējošai manipulācijai. Attiecībās starp pieaugušajiem personīgā autoritāte (caur autentiskumu!) ir priekšnoteikums līdzvērtīgai cieņai[3] un vienīgā alternatīva, kā nebūt upurim, kurš cieš no citu cilvēku darbībām.

3. Lai varētu strādāt ar un iespējams arī atrast risinājumus konfliktiem un problēmām ģimenē. Lietojamu risinājumu var atrast tad, kad abas puses vai visi ģimenes locekļi ir izteikušies par sevi pēc iespējas autentiskāk par problēmu vai konfliktu; izteikušies kā tas viņus ietekmē, un kādi ir varianti kā viņi varētu līdzēt šajā situācijā. Citādi risinājums būs vienīgi jauns noteikums vai sankcija.

Vēl ir kāda svarīga autentiskuma īpašība, kuru ir vērts atcerēties: mēs nevaram izmainīt sāpīgus un ne-atbilstošus savas iekšējās personības aspektus vai uzvedību, kamēr neesam iemācījušies sevi autentiski izteikt/paust – ar precīziem vārdiem un sajūtām. Nepietiek vienkārši runāt par sevi – lai attīstītos. Mums ir jāmācās sevi izteikt personīgi un autentiski – un ieteicams verbāli – lai otrs var klausīties. Šeit minēts ieteicams verbāli, jo spēcīga autentiska izpausme ir atrodama mūzikā, teātrī, mākslā, literatūrā.

Autentiskas attiecības – attiecības starp diviem cilvēkiem, kuri mēģina un kādreiz arī tas izdodas – būt autentiskiem – ir modernā alternatīva iepriekšējo paaudžu lomu spēlēšanai. Tomēr izrādās daudzi vecāki joprojām jūtas spiesti uzvesties = spēlēt vecāku lomu – tas ir uzvesties tādā veidā, ko viņi iedomājas, ka tas ir “pareizais” veids. Daudziem ir ideja, ka būt par vecāku nozīmē piepildīt visas tās lielās prasības, kas ir uzliktas vecāka lomai. (Piemēram, publiski mudināt, lai bērns pasaka paldies, vai sveicina; likt bērnu katru vakaru vannā, jo tā ir jādara; vadāt uz daudz pulciņiem, jo visi citi tā dara/man tā nebija/man tā arī bija; vest ārā tāpēc, ka bērniem ir jāpavada ārā laiks – es būšu labs vecāks, ja bērns pavada ārā daudz laika; likt gulēt kaut kādā laikā, jo tā ir pareizi tā darīt).

Ja Tu vēlies sagaidīt no sava bērna patiesu atbildi, saki tā: “Es gribētu zināt trīs briesmīgākās lietas par sevi kā tēvu – vai māti. Ja starp jums valda abpusēja atvērtība un uzticība, iespējamas kādas divas lietas viņš pateiks. Viņi arī varētu pateikt kaut ko labu par Tevi, bet ir svarīgi, lai negatīvās lietas tiek pateiktas vispirms, citādi notiks apmaiņa ar «saldu neko». Tu vari arī savam bērnam pajautāt vai viņai(-am) ir kādas idejas «Kā mēs varētu uzlabot mājās notiekošo? Drīz būs vasaras brīvdienas, ko mēs darīsim? Šāda tikšanās varētu ilgt 30 – 45 minūtes – ne pārāk ilgi. Atceries pateikt savam bērnam paldies par palīdzību.

Mīlestība vien nevar saturēt ģimeni kopā. Katram ir jāieliek kaut kas vairāk. Šādas regulāras ģimenes tikšanās varētu būt laba ideja. Kas strādā un kas ne? Kā pieaugušajiem mums jābūt atvērtiem un jāļauj visiem runāt – un jānodrošina, ka mēs paši ieklausāmies.

- Droši vien ir svarīgi, ka bērni jūt, ka viņi ir «sadzirdēti» šo tikšanos laikā, lai arī viņi nemaz tik daudz varbūt nepasaka. Kā to izdarīt?

Bērniem ir jāzina, ka viņi var teikt jebko, kas viņiem ienāk prātā. Iespējams viņiem ir jāpiedalās šādās ģimenes tikšanās pāris gadus pirms viņi paši ir gatavi kaut ko pateikt. Tomēr arī ļoti maziem bērniem šis būs noderīgi, ne tikai tīņiem. Ikvienai ģimenei ir jātrenējas vienam otru uzklausīt un sadzirdēt.

Šādas tikšanās ir laba ideja arī pāriem. Izslēdz telefonu un TV trīs, četras reizes gadā. Vai arī dodieties prom uz pāris dienām, lai parunātu, kā iet attiecībās un atrastu risinājumu, ja kaut ko nepieciešams mainīt. Nav nekā pievilcīgāka par personu, kura atver savu dvēseli. Mūsu fiziskā pievilcība kļūst pilnīgi nesvarīga. Kopīga atvērtība modina vēlmi, ļoti viegli. Kad viens partneris vaicā: „Vai Tu joprojām mīli mani?“, tas ko viņš patiesībā vaicā, ir kaut kas pilnīgi cits: „Es tiešām gribu būt vērtīga Tavas dzīves daļa. Vai Tu mani tādu redzi? Ja tas tā ir, man vajag zināt, kāda vērtība tā ir, jo es nevaru to ne saredzēt, ne sadzirdēt.” Mums visiem ir šī pamatvajadzība – tikt novērtētam, būt vērtīgam otrai personai.

- Ir sarežģīti saprast, cik daudz bērniem vajadzētu varēt izlemt ģimenē. Cik daudz „ģimenes demokrātija” ir piemērota un atbilstoša?

Pirmkārt, man jāatzīmē, ka ģimenes dzīvei ir ļoti maz sakara ar demokrātiju[4]. Demokrātijā neviens nav pilnībā apmierināts. Ideālistiskās demokrātijas vērtības ir lieliskas, bet īstenībā ir tikai par finanšu un varas sadali. Ģimenē ir vairāk varas nekā naudas, ko dalīt. Bērniem nav viss jāizlemj, bet viņi ir nopietni jāņem vērā – viņu individualitātes, sapņi un vajadzības. Ja es gribu veselīgas attiecības, tad arī man mans partneris ir jāņem nopietni, tā vietā, lai vērtētu viņu un izlemtu ko viņa/viņš var vai nevar izdarīt. Individualitāte un indivīda vērtība sabiedrībai ir relatīvi jauni koncepti. Daudzi baidās, ka tas novedīs pie individuālisma[5]. Realitātē cilvēki, kuri ir uzauguši cienot savu individualitāti, labi funkcionēs sabiedrībā. Tie, kuri kļūst egocentriski un kuriem trūkst empātijas, ir tie, kuru personīgā integritāte[6] tika noniecināta un kuriem ir bijušas maz iespējas attīstīt pašvērtību.

Es neatbalstu ideju, ka bērniem, pirmkārt, un vissvarīgāk ir būt paklausīgiem. Diemžēl cilvēku prāti ir iedzīti domāt „pretējībās”. Ja es saku, ka bērniem nav obligāti jābūt paklausīgiem, daudzi pieņem, ka es domāju, ka nepaklausība ir OK. Tas ir ļoti tālu no patiesības. Es piedāvāju un rekomendēju alternatīvu, kura ir par to, ka vecāki sargā savu bērnu individualitāti un ļauj tiem uzņemties arvien lielāku un lielāku atbildību par sevi.

Sabiedrībai, kura ir būvēta uz brīvības un demokrātijas bāzes, loģiskas sekas un rezultāts ir tāds, ka cilvēkiem ir jāuzņemas personīga atbildība[7] par sevi. Tas nav nekas tāds, ko mums māca skolā – vai jebkur citur. Pretējais personīgai atbildībai ir conformity – bezierunu paklausība – kura daudziem liekas komfortabla. Kad mēs baidāmies, mēs meklējam aizbēgt – un dabiski mēs jūtamies komfortabli ar pazīstamo – padomju laika bezierunu paklausību – jeb atbildības novelšanu uz kādu ārējo spēku.

Par ģimenes dzīves ainiņām var turpināt lasīt Jesper Juul grāmatā “Family Time”.

[1] Tātad konfliktā lietot vienmēr vārdu “es” nevis “tu” un teikt lietas, kas notiek MANĪ IEKŠĀ. Kā ES JŪTOS.

[2] Sava pārākuma (varas) izmantošana, lai piespiestu citus darīt kaut ko (ari mainīt viedokli).

[3] Līdzvērtīga cieņa – attiecas uz cilvēka fundamentālo vajadzību tikt ievērotam, sadzirdētam, un ņemtam nopietni kā individualitātei. Līdzvērtīgas cieņas attieksme ir pretēja – nolikšanai, lekcijas lasīšanai, palikt mazākumā balsojumā, tikt apsaukātam, apsmietam vai kategorizētam (p., princese, īsts vīrietis, vājš, muļķis, gudrs, izvēlīgs, paklausīgs, kautrīgs). Mēs noteikti varam attiekties ar līdzvērtīgu cieņu viens pret otru, pat ja esam dusmīgi vai bēdīgi. Līdzvērtīga cieņa primāri tiek pausta caur valodu. Dialogs, izrādot līdzvērtīgu cieņu, ir saruna, kurā abas puses izsaka sevi, savas domas, vērtības, jūtas, sapņus un mērķus – tā vietā, lai teoretizētu un runātu par otru personu.

[4] Demokrātija lielākoties dala varu, bet neņem vērā jūtas un rūpes, kuras ir svarīgas ģimenes sastāvdaļas. Demokrātijā tam, kurš aprūpē (veselības un sociālie sektori) ir daudz zemāks statuss nekā tiem, kas nodrošina iztiku (bizness). Ģimenē arī par minoritāti ir jārūpējas vienlīdzīgi labi. Ģimene nevar īsti labi plaukt, ja vara ir nodeleģēta vairākumam, it īpaši, ja vairākums ir bērni.

[5] Katrs domā tikai par sevi. Tomēr, ja katrs domās tikai par sevi, tas būs pretrunā ar katra cilvēka iekšējo vajadzību būt daļai no jēgpilnām attiecibām, būt daļai no sabiedrības/komūnas/ģimenes. Tā ir viena no cilvēka pamat-vajadzībām – dziļa un turpinošās vajadzība just, ka esam vērtīgi tiem, kurus mīlam. Tādēļ stipra individualitāte vienmēr ies zelta vidusceļu starp sevi un savu apkārtējo sabiedrību.

[6] Personīgā integritāte - personīgās dzīves pamat-vērtības – ir summa ar sajūtām, vērtībām un domām. Tas ir par rūpēm un cieņu, ko mēs izrādām sev un viens otram. Patība – es pats – ir no dienas uz dienu dinamiski mainīgs lielums atkarīgs no personīgās un sociālās attīstības, ļoti atkarīgs no attiecībām, kurās iesaistāmies. Vienīgais, kas jādara ir: jātrenējas sajust SEVI (savas jūtas) un ievērot/ ņemt vērā tās (savas domas un vērtības) un tad būt spējīgam apdomāt atklājumus. Tā arī ir tā personīgā integritāte pret sevi. Ja runā par atbildību rūpēties par citu cilvēku personīgo integritāti, tad tā ir spēja just empātiju – sajust un līdzi just otra cilvēka jūtām, garastāvokļiem, vajadzībām un robežām. Aktīva un nesavtīga rūpēšanās vienam par otra integritāti ir līdzvērtīgas cieņas funkcija.

[7] Personīgā atbildība ir atbildība par savu personīgo integritāti. Tā ir atbildība par savām jūtām, par savu dzīvi, savām darbībām un savām izvēlēm. Pašatbildība ir vienīgā alternatīva, kā nekļūt par upuri citiem. Personīgo atbildību nav iespējams nodeleģēt. Tā ir ilūzija izlikties, ka kāds cits ir atbildīgs par mani.

FamilyLab - Raksti

Ģimenes dzīves ainiņas